Mūsu pirmais gājiens, kurā devāmies 18.janvārī, sākās pie Latvijas-Lietuvas robežstaba 001, kurš atrodas Baltijas jūras piekrastē Nidā. Nida ir sens zvejnieku ciems, kuru šodien vairāk apdzīvo kaimiņi lietuvieši. Nidas akmeņainās pludmales posms ir ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais dabas piemineklis 3km garumā. Pēdas to juta!
Ceļu turpinājām gar Nidas purvu, kuru aplūkojām no skatu laukuma. Tālāk caur meža taku sasniedzām Papes Ķoņu ciema Mikjāņu sētu, kur glabā latvisko mantojumu un uztur to. Iepazināmies ar senās zvejnieku sētas uzbūvi, niedru jumtu likšanas tradīcijām, kuras tālāk nodod mājas saimnieks Māris. Viņš arī Rucavas novada karoga autors.
Ceļš tālāk veda uz Rucavu, jo kur gan citur vēl vairāk varētu iepazīt šai pusei raksturīgās dziesmas un tradīcijas, ja ne etnogrāfiskajā mājā “Zvanītāji”, klausoties Sandrā Aigarē. Viņa mūs sagaida tērpusies Rucavas goda tērpā un aicina mājas saimes istabā, kas saglabājusi 19.gs beigām raksturīgo iedzīvi un etnogrāfiskos priekšmetus. Galdā kūp zāļu tēja, izsalkušos vēderus kārdina salinātā rupjmaize, medus un Rucavas baltais sviests, bet pie kārotā tik viegli netiekam, jo “ēšana bez dziesmām tāda rīšana vien esot”, saka Sandra. Dziesmu vārdi apliecināja Rucavas kultūrtelpas vērtības. Ceļa noslēgumā Enriko ģitāras skaņas un dziesmas “Gods Dievam augstībā un cilvēkam labs prāts” vārdi pastiprināja šī gājiena nozīmīgumu mums.
Kopumā veicām 13km garu ceļu, ik soli domās apmīļojot Latviju! Mēs ticam, ka mūsu ceļi vedīs ne tikai gar pierobežu bet arī Latvijas vidienē, jo tie aizrauj …
Vai var būt skaistāks apliecinājums par to ko darām, kā mājupceļā jauniešu dungotā “1836…un mēs vairs neesam sveši”. Paldies fondam 1836.lv par ceļa rādīšanu, personīgi Inesei Krūzei un Enriko Podniekam!
foto: Inese Krūze, 1836
